Informācija par zobu implantiem

Jau no pašas agras bērnības mēs iemācamies rūpēties par savu smaidu. Mēs vismaz divas reizes gadā apmeklējam zobārstu un higiēnistu, divas reizes dienā tīram un diegojam zobus, kā arī izmantojam papildus līdzekļus mutes dobuma veselībai. Taču dzīvē mēdz gadīties visādi un dažādu iemeslu dēļ gadās nozaudēt dabīgo zobu. Tādās situācijās labākais risinājums būtu zobu implantu ievietošana. Kas īsti ir zobu implanti un vai tiešām tie izskatās dabiski?

Kas ir zobu implanti?

Zobu implants ir mākslīgs zoba saknes aizvietotājs. Vienkāršāk sakot, tā ir kā skrūvīte, kas turas žokļa kaulā un uz kuras vēlāk ir iespējams novietot mākslīgu zoba aizstājēju. Materiāls, no kura tiek ražoti zobu implanti ir saderīgs ar cilvēka audiem. Tas nozīmē, ka laika gaitā tas ieaug žokļa kaulā un cilvēka organisms šo implantu “uzskata par savējo”. Tieši šī iemesla dēļ implants netiek atgrūsts, nesākas iekaisuma vai alerģiskas reakcijas.

Kā ievieto implantu?

Pirms pašas operācijas ārsts parasti veic detalizētu mutes dobuma apskati un 3D rentgenu. Implantu zem vietējās narkozes ievieto žokļa kaulā. Kauls tiek atsegts un implants tiek ieskrūvēts. Virsū implantam tiek novietots “pagaidu zobs”. Kad implants ir pilnībā ieaudzis kaulā, pacients atnāk uz atkarotu vizīti un tad jau virsū implantam tiek ievietota īstā zobu protēze.

Kāds ir procedūras rezultāts?

Protēze, kas tiek novietota virsū implantam izskatās maksimāli dabiski. Cilvēki no malas nekad nepateiktu, ka šis zobs nav īsts. Implantus nav grūti kopt un vienkārši jāievēro tie paši higiēnas pasākumi, kas ar dabīgie zobiem. Pie pareizas kopšanas implanti neizraisa nekādu diskomfortu un var kalpot pat gadu desmitiem!

Pektorālis – seno ēģiptiešu rotaslieta

Senie ēģiptieši ļoti novērtēja personīgo rotājumu, un rotaslietas nēsāja gan visu sociālo klašu vīrieši, gan sievietes. Senās Ēģiptes laikā radās daudzi galvenie rotaslietu veidi – kaklarotas, gredzeni, auskari, rokassprādzes, pat saderināšanās gredzeni. Juvelierizstrādājumos attēloja dažādus dievu un dieviešu tēlus, hieroglifiskos simbolus, putnus, dzīvniekus un kukaiņus. Rotaslietas ieņēma galveno vietu tērpa koptēla izteiksmīguma radīšanai, kontrastu principa uzsvēršanā, hierarhijas kārtu apzīmēšanā un nozīmīgo simbolisko atveidu atspoguļošanā.

Juvelierizstrādājumi Senajā Ēģiptē kalpoja vairākiem mērķiem, ne tikai kā acīmredzams rotājums. Tam bieži bija reliģiska nozīme, vai tas kalpoja kā aizsargājošs amulets, vai daļa no valdnieka vai augstākā ierēdņa regālijām. Kungu un dievu statuetes izgreznoja ar dārgiem dārgakmeņiem, un mirušie tika izvadīti uz pēcnāves dzīvi ornamentēti ar dārglietām, kas simbolizēja dzīvību. Rotaslietās ietvēra simbolus, kas sniegtu valkātājam, dzīvam vai mirušam aizsardzību un labklājību. Daudzas rotas bija kā amuletus, kas tika paredzēts, lai atvairītu ļauno aci un aizsargātu valkātāju no ļaunuma spēkiem.

Pektorālis ir rotaslieta Senajā Ēģiptē, liela un izstrādāta rotaslieta, ko nēsā uz krūtīm kā kaklarotu un arī kā piespraudi. . Pektorāļi bija iekārti ķēdēs un tie karājās pāri krūtīm. Veidoti no zelta un vara, un izdekorēti ar dažādiem simboliem ar iestrādātiem dārgakmeņiem un stiklu. Tos galvenokārt nēsāja bagātāki cilvēki un faraons. Tie tika nēsāti kā aizsargājoši amuleti, bieži vien dekorēti ar reliģiskām ainām. Šāda veida kaklarotas bieži tika atrastas Ēģiptiešu drupās un kapenēs.

Darba mērķis ir izpētīt Senās Ēģipte faraonu rotu- pektorāli, kādas vēl rotaslietas nēsāja valdnieki, kāda ir tā simboliskā funkcija, dizaina iezīmes, kā arī uzzināt kādi bija tā materiāli.

Kas raksturīgs seno romiešu ēdienkartei?

Zemākās kārtas katoļi jeb plebeji brokastīs ēd ap 11:00 un spēj atļauties tikai maizi- sausu, izmērcētu ūdenī vai vīnā. Dažkārt uz maizes viņi uzliek olīvas, rozīnes vai sieru. Atsevišķos gadījumos viņi ēd salātus, augļus, riekstus un aukstu gaļu. Kopumā plebeju brokastis skaitās auksta barība, kas palikusi pāri no iepriekšējā vakara. Patricieši jeb aristokrāti, ceļoties ar rītausmu dodas baudīt pilnvērtīgas brokastis ar svaigu gaļu, zivīm, augļiem, dārzeņiem un medu.

Ieskats vēsturē pateicoties konditorejai “Kūkas Gardas”, kas piedāvā dažādas tortes uz pasūtījuma.

Pēc brokastīm vergi novāc galdu un notīra saimniekiem pirkstus. Kad pienāk pusdienlaiks plebeji pārtiek no tā, ko spēj atļauties, vairākuma gadījumos tās ir auzu pārslas ar augļiem, taču svētku dienās viņi uz galda liek svaigu gaļu, zivis un vīnu. Atšķirībā no plebejiem, aristokrātu brokastis ir daudz sarežģītākas- vīriešiem ir ļoti pieklājīgas pusdienas, bet sievietes un bērni pusdieno atsevišķi no viņiem. Gan vīrieši, gan sievietes pusdienās patērē daudz vīna. Vīrieša pusdienas ieilgst vairākas stundas, jo kā mums sievietēm tas labi zināms, ne reti vien viņus izklaidē dejotājas vai arī viņi vienkārši spēlē spēles un dzied ( kaut gan esmu dzirdējusi, ka viņi mēdz šīs izpriecas savienot).

Pirms apsēšanās pie galda ir svarīgi klusām ieņemt savas vietas, sievietei un bērniem ir jāsēž uz krēsliem, bet vīram ir jāapsēžas uz gultas ( tas neattiecas uz aristokrātu pusdienām, kad ģimene mielojas atsevišķi). Neatkarīgi no tā vai maltītes laikā būs nepieciešamība pēc karotēm, tām vienmēr jābūt galdā.

Kā jau tas ir daudzkārt pierādīts, mums ir ļoti svarīgs telpas- triclinio- iekārtojums, kurā mēs brokastojam un pusdienojam. Triclinio ir svarīgākā telpa mūsu mājās, tādēļ jo vairāk tur ir rotu, jo omulīgāk, patiesībā, mēs jūtamies. Turīgākajās ģimenēs šajās istabās netrūkst nedz marmora, nedz interesantas mozaīkas, nedz freskas, strūklakas un tāfelītes ar ziedu ornamentiem, darinātiem no sudraba.

Franču revolūcija. Ko no tās mācīties?

Radikālās Sabiedrības glābšanas komitejas, kura tika sasaukta 1793. gadā, lai mobilizētu pretestību kontrrevolūcionāriem, un jakobīņu līdera Robespjēra īstenotā politika tika iesaukta par Terora gadiem, jo norisinājās asiņainas cīņas starp savstarpēji atšķirīgu ideju pārstāvjiem. Lai cīnītos pret pret-franču koalīciju ārvalstīs, komiteja izvirzīja par mērķi mobilizēt visus iedzīvotājus karam. Masveida iesaiste cīņā pret revolūcijas ienaidniekiem attīstīja frančos spēcīgu nacionālismu, kurš kā ideja vēlāk izplatījās visā Eiropā. Radikālās revolūcijas laikā tika pārveidotas arī kulturālas vērtības. Vērtības kļuva nošķirtākas no baznīcas, racionālākas dažādos dzīves aspektos, ieskaitot mērvienības, kalendāru, iedzīvotāju slāņu savstarpējās attiecības, un nelielā mērā arī sieviešu tiesības. 1974. gadā Sabiedrības glābšanas komiteja zaudēja savu ietekmi, terors bija beidzies, politieslodzītie izlaisti un bēgļi varēja atgriezties mājās. Izpildvara tika nodota piecu cilvēku padomei jeb Direktorijai, ko izveidoja likumdevēja institūcija. 1795. gadā konservatīvās valdības pieņemtā satversme atkal pierādīja turīgāko slāņu privilēģijas, deklarēti tika arī pilsoņu pienākumi. Ilgstošā inflācija un iekšpolitiskās nesaskaņas bija novedušas pie vispārēja izmisuma.

Šajos apstākļos un ar abata Sjejesa palīdzību notika valsts apvērsums un pie varas nonāca Napoleons Bonaparts. No 1799. līdz 1804. gadam Francijas pārvalde virspusēji izskatījās visnotaļ demokrātiska, taču patiesībā vara bija Bonaparta rokās, jo likumdevējam nebija teikšanas pār likumu ierosināšanu vai apspriešanu, un padome darbojās tikai kā viņa likumu sastādītājs. 1804. gadā viņš sevi kronēja par imperatoru Napoleonu I. Viņam izdevās sakārtot taisnīgāku nodokļu sistēmu, saplānot valsts izdevumus un parādu atmaksu, kā arī ierobežot inflāciju. Bonaparts apvienoja Francijas valsti ar katoļu baznīcu, noslēdzot konkordātu ar pāvestu. Vara atkal tika centralizēta Parīzē. Veiksmīgas reformas tika ieviestas arī izglītībā un tieslietās, sastādīts apjomīgs likumu kodekss. 18. un 19. gadsimta mijā Francija karoja ar teju visām Eiropas lielvalstīm un ieņēma plašas teritorijas. Tajās tika īstenota franču revolūcija, organizēta jauna pārvaldes sistēma, kuras centrālie mērķi bija modernizācija un vienlīdzības principu ievērošana. Jaunais likumu kodekss, birokrātija, policijas un izglītības sistēma Beļģijā, Nīderlandē un vairākās vācu zemēs saglabājās visu 19. gadsimtu. Tomēr pēc smagās izgāšanās karagājienā pret Krieviju, kurā frančus uzveica bargā ziema, bija pārtraukta spožā militāro uzvaru sērija un arī citi Francijas ienaidnieki sāka cerīgi skatīties uz iespējām atriebties. 1813. gadā pārējo Eiropas lielvalstu alianse – Britānija, Prūsija, Krievija un Austrija sagrāva Francijas karaspēku, atbrīvoja ieņemtās teritorijas un Bonapartu nosūtīja trimdā. 1815. gadā Napoleons bija atgriezies Francijā un uzsācis karagājienu uz Nīderlandi, bet kaujā pie Vaterlo 18. jūnijā sabiedroto spēki viņu sakāva uz visiem laikiem. Vīnes kongresā Eiropas līderi lēma par to robežu atjaunošanu, kādas pastāvēja pirms 1789. gada, un monarhiju atjaunošanu. Pēc Vīnes kongresa izveidojusies valstu sistēma un varas līdzsvarošanās turpinājās vēl līdz 1. pasaules karam.

Viss, kas jums jāzina par karpālā kanāla sindroma operāciju

Karpālā kanāla sindroms tiek saukts par vienu no 21. gadsmita izplatītākajām saslimšanām. Pēc būtības tas ir kompresijas neiropātijas veids, kura rašanās iemesli varētu būt iedzimtība, traumas, pārpūle vai vienveidīgs dzīvesveids. Daudzi par to ir dzirdējuši, bet daudziem vienalga ir virkne ar jautājumiem. Kas tad īsti ir karpālā kanāla sindroms? Kā to ārstēt? Un kā to darīt pēc iespējas lētāk? Uz šiem un daudziem citiem jautājumiem meklējiet atbildes šajā rakstā. 

Kas ir karpālā kanāla sindroms?

Karpālā kanāla sindroma laikā plaukstas pamatnē tiek saspiests nervs. Pēc būtības karpālais kanāls atgādina tuneli, kurā atrodas cīpslas un nervs. Tie regulē plaukstas un pirkstu jutīgumu. Dažādu iemeslu dēļ šis nervs var tikt nospiests, tādā veidā tiek traucētu plaukstas un pirkstu kustība, kā arī tie var palikt sāpīgi vai mazāk jutīgi.

Kā to ārstēt?

Karpālā kanāla sindroma ārstēšanu nozīmē tikai un vienīgi ārsts. Ja jums ir aizdomas par saslimšanu (parādās diskomforts, sāpes, tirpst pirksti vai ir apgrūtinātas plaukstas un pirkstu kustības), noteikti uzreiz vēršaties pie ārsta. Latvijā piedāvā valsts apmaksātu karpālā kanāla operāciju. Ir svarīgi nekavējoties uzsākt ārstēšanu! Tikai tā var ierobežot slimības izplatīšanos. Savlaicīgi neārstēts karpālā kanāla sindroms var veicināt dažādas komplikācijas un izraisīt invaliditāti.

Parasti ārstēšanai nozīmē fizioterapiju, ārstēšanu ar medikamentiem vai saudzējošu režīmu. Taču ielaistos gadījumos visefektīvākais risinājums ir karpālā kanāla operācija. Tas ir ātrs un praktiski nesāpīgs ārstēšanas veids, kas dod visefektīvāko rezultātu. Operācija tiek veikta zem lokālās anestēzijas. Tāpēc tā nav sarežģīta, un uzreiz pec tās ir iespējams doties mājās. Pēc operācijas brūce parasti sadzīst pāris nedēļu laikā, un tad jau cilvēks var atgriezties pie savas ikdienas dzīves.

Kur labāk veikt operāciju?

Operāciju var veikt pie praktizējoša ķirurga. Reti, kurš zina, ka karpālā kanāla operāciju ir iespējams veikt valsts finansējuma ietvaros. Līdz ar to gadījumā, ja jums tika nozīmēta operācija, atrodiet labu klīniku, kurai ir līgums ar NVD un kur ir iespējams veikt finansētu operāciju. Tādā gadījumā operācijas cena nepārsniegs 40 eiro.

Mans portrets caur kultūras prizmu (2. daļa)

Kā mani ietkmēja glezniecība Latvijā 19./20.gs.? Kopumā glezniecības un mākslas tēma mani ietkmēja visvairāk, taču mīļakā bija tieši 19./20.gs. Par to esmu lasījusi ļoti daudz, jo vienu brīdi biju ļoti aizrāvusies ar glezniecību, gribēju uzsākt mācības mākslas skolā, taču tas vairs nebija iespējams, jo jau mācījos mūzikas skolā.. Viduslaiku darbi, protams, ir izcili. Taču Jāņa Staņislava Rozes, Kārļa Hūna, Jāņa Valtera, īpaši Jaņa Rozentāla un Vilhelma Purvīša ietekmēja mani visvairāk. Piekrītu tam, ka viduslaikus ar 19./20.gs. salīdzināt nevar. Taču manis nosaukto mākslinieku darbi mani pamudināja gleznot mājas apstākļos, tagad es pati stiepju un gruntēju audeklus, pati domāju kompozīcijas un šad tad, brīvākā brīdi, kaut ko uzgleznoju. Pie mākslinieku mākslas darbiem, kā teicu, vijas klāt arī materiālās kultūras parādība.

Ko manā dzīvē izmainīja mītiskā domāšana? Izmainīja to, ka tagad, pētot gleznas, lasot literatūru un skatoties filmas, es pievēršu uzmanību detaļām. Piemēram, viduslaiku gleznās, tur ir tik daudz detaļu, tik daudz personu, un katrs no tiem kaut ko nozīmē. Mākslā arī ir novirziens veltīts mitoloģijai – simbolisms. Un zinot, kāpēc tieši šis vai tas tēls ir iekļauts gleznā, ir vieglāk saprast gleznas ideju, zemtekstu. Līdz ar to, pētīt un uzzināt gribas vēl vairāk.

Pateicoties tam, ko esmu iemācījusies kulturoloģijā, es atradu savu brīvā laika nodarbi. Iemīlēju latviešu literatūru, un kopumā sāku lasīt latviešu literatūras grāmatas, ko agrāk nedarīju, vai darīju ļoti reti. Kulturoloģija ir priekšmets, kas raisa jaunas pārdomas, spēj ieinteresēt pavisam jaunā nozarē, kura, varbūt, kādreiz bija šķitusi ļoti garlaicīga un neinteresanta.

Mans portrets caur kultūras prizmu (1. daļa)

Vispirms gribu minēt, ka kulturoloģija kā priekšmets, kuru mācījos divus gadus, atvēra man jaunu pasauli. Esmu vienmēr bijusi ieinteresēta antīkajā kultūrā, māksliniekos (no viduslaikiem līdz pat mūsdienām). Mācīšanās un izzināšanas process bija ļoti aizraujošs! Ko es uzzināju šo gadu laikā? Es izskatīšu trīs argumentus iztirzājumā: 1. Kā uz mani attiecas kultūras parādības (garīga kultūra, materiālā kultūra un kultūras institūcijas); 2. Kā mani ietekmēja glezniecība Latvijā 19./20.gs. mijā. 3. Ko manā dzīvē izmainīja mītiskā domāšana.

Kā uz mani attiecas kultūras parādības? Ejot atkal caur un cauri šai tēmai es atsaucu atmiņā to, kā mācījos un lasīju pirmo reizi. Atsaucu atmiņā savas toreizējās pārdomas. Piemēram garīgā kultūra nav, kā iesākumā šķita, ka tās ir tikai par rituāliem un Dievu. Tā ir par mūsu, cilvēku, uzskatiem, idejām, nostāstiem, tradīcijām. Pēc šīs tēmas es izlasīju vairākas nostāstu gāmatas par Kurzemes mežiem un vilkačiem, izlasīju vairākas latviešu lugas un noveles (tādas kā „Raudupiete”, „Vilkaču mantiniece”, „Salna pavasarī”, Anšlava Eglīša grāmatu „Vai te var dabūt alu?” u.c.), tagad tie ir vieni no maniem mīļākajiem žanriem. Jo iepriekš nekad nebiju interesējusies par latviešu literatūru. Materiālā kultūra man vijas kopā ar glezniecību. Kultūras institūcijas, kā ar latviešu literatūru, tā arī ar latviešu filmām, dažas pārskatīju ar pavisam jaunu skatījumu un pārdomām, dažas skatījos no jauna („Limuzīns Jāņu nakts krāsā”, „Salna pavasarī”, vēl salīdzinoši jauns seriāls „Sarkanais mežš” un jaunās filmas „Dvēseļu putenis” un „Piļsāta pi upis” u.c.). Nopietnāk sāku uztvert arī teātra izrādes, kā arī vairākas biju apmeklējusi 2019.gadā. Pēc šīs tēmas latviešu literatūru, filmas un teātrus sāku uztvert nopietnāk, sāku tajās vairāk iedziļināties, analizēt un veikt pārdomas, savelkot paralēles.

Kā māju nodrošināt siltu un komfortablu dzīvošanai

Kas ir apkures sistēma? Apkures sistēma ir sistēma, kas pievada siltumu mājai, tostarp nodrošina mājokļa mikroklimatu un nosaka mājas vides kvalitāti. Katra māja izmanto dažādus apkures sistēmas tipus, kā arī izmanto tos dažādi.

Manā mājā tiek izmantota centralizētā apkures sistēma kā daudzdzīvokļu mājās un dažreiz individuālā apkures sistēma. Centralizēto apkuri mēs izmantojam tad, kad āras gaisa temperatūra ir mazāka vai vienāda ar 14 grādiem pēc Celsija, bet neizmantojam, ja āras gaisa temperatūra ir lielāka par 14 grādiem pēc Celsija. Ja skatās pēc gadalaikiem, tad centralizēto apkures sistēmu mēs izmantojam no rudens sākuma līdz pavasara vidum.


Mūsu ģimene izmanto individuālo apkures sistēmu, ja mums nepietiek siltuma, kuru pievada centralizētā apkures sistēma. Kā individuālo apkures sistēmu, mēs izmantojam elektrisko sildītāju jeb termoventilatoru. Termoventilators sasilda gaisu, tam strauji izplūstot caur sakarsētām metāla spirālēm. Ierīces sildelementam darbojoties, tiek sausināts gaiss, kā ari sadedzināti un pa istabu izdzenāti putekļi.Kā darbojas centralizētā apkures sistēma? Sāksim ar to, ka mūsu mājas siltuma nesējs ir „Jūrmalas siltums”, kas pievada siltumu daudzām ēkām Jūrmalā.

Viss sākas ar to, ka „Jūrmalas siltums” katlā uzvāra ūdeni jeb notiek siltuma ražošana. Saražotā siltumenerģija tiek pārvadīta līdz ēkām pa siltumtrasēm. Šo siltumenerģijas ceļa posmu līdz ēkai sauc par siltumenerģijas pārvades un sadales sistēmu. Ēkā ir izvietots siltummezgls, kas uzskaita pievadīto siltumenerģiju, kas tālāk tiek novadīta ēkas apkures sistēmā un karstā ūdens uzsildīšanai. Tālāk siltumenerģijas ceļš ēkā sadalās. Siltumenerģija cirkulē radiatoru sistēmā un nodrošina ēkās apkuri. Ar siltumenerģijas palīdzību tiek uzsildīts ēkai pievadītais aukstais ūdens, lai no krāna varētu tecēt karstais ūdens. Karstais ūdens ēkas iekšējā sistēmā nepārtraukti atdziest, bet, lai nodrošinātu cilvēka komfortu un atverot krānu, ūdens tomēr būtu karsts, notiek nepārtraukta karstā ūdens cirkulācija sistēmā un šī ūdens sildīšana. Siltumapgādes sistēmu uztur siltumapgādes komersants, bet apsaimniekotājs uztur ēkas iekšējās sistēmas, tostarp ēkas jumtu.

Piemēram, ja ēkai nepieciešams jumta remonts, tas sakontaktēsies ar uzņēmumu, kas var palīdzēt, un novērsīs konkrēto problēmu.

Kā man izdodas saglabāt veselīgas attiecība darbā?

Vislabākās attiecības man ir ar pozitīvi ielādētiem cilvēkiem, ir tādi kolēģi, kuri, kā saulīte staro, neskatoties uz laika apstākļiem, nogurumu, problēmām darbā vai personīgajā dzīvē. Viņi ir enerģijas pārpilni – vienmēr atbalstīs grūta brīdi, iedos padomu, palīdzēs izpildīt darbu. Es arī centos būt tādai. Ja kādam ir vajadzīga mana palīdzība es arī skrienu palīgā un centos palīdzēt kolēģim ar viņu grūtībām.

Mūsu uzņēmumā, grāmatvedības nodaļā katrs pirmdienas rīts sākas ar kafijas pauzi, sanākot visām kolektīvām kopā, kur stāstām viens otrām kas labs vai jautrs mums ir noticis pa brīvdienām. To izdomāja mūsu galvenais grāmatvedis, un, manuprāt, tas ir labs veids, ka veidot kolektīvā pozitīvu un vienotu garu. Darbinieki dalās savos priekos, pozitīvas emocijās, un ar to kļūst viens otram tuvāki, kas galu galā ir atslēga tam, kāpēc mūsu grāmatvedības pakalpojumi ir tik kvalitatīvi.

Atzīmējam kopā svētkus: Ziemassvētkos rotājam egli un zem tas liekām dāvanas ar novēlējumu, Lieldienās sitamies ar olām, 8 martā- dāvinām puķes, atzīmējam arī bērnu piedzimšanu vai dienas, kuras ir mums personīgi svarīgas- gada bilances nodošanu, audita pārbaudes vai zvērinātos revidentus pārbaudes pabeigšanu.

Kā arī mūsu kolektīvā tradīcija ir apsveikt visus dzimšanas dienā. Mēs parasti savācam naudiņu, pērkam dāvaniņu un ziedus, un ejām pie jubilāra uz tējas pauzi. Tad visi izsaka savus novēlējumus, un jubilāram jāpastāsta ko viņš ir sasniedzis šajā gadā un ko gribētu sasniegt nākamajā. Darbā,  personīgajā dzīvē, vai kur aizbraukt atpūsties, vai mācīties.

Saskarsmei mūsu kolektīvā ir ļoti lielā nozīmē, jo darbā mēs pavadām 8-10 stundās, un tieši šeit realizējas pamatfunkcija – mūsu sociālo vajadzību apmierināšana. Šī funkcija realizējas caur virkni šaurāku funkciju. Regulatīvā funkcija- saskarsmes procesā realizējas partneru savstarpējā iedarbība, ietekme. Izziņas funkcija – kur cilvēki kontaktējoties iegūst nepieciešamās zināšanas par sevi, vienam par otru, uzdevuma risināšanai, pieredzi, prasmi. Sociālās kontroles funkcija – saskarsme nereti realizējas kā pozitīvu – uzslavu, vai negatīvu – kritiku, sankciju komplekss attiecībā pret kolēģiem, lai koriģētu viņa uzvedību. Socializācijas funkcija – saskarsmē ar cilvēkiem mēs kļūstam par personībām, iegūstam kontaktēšanās pieredzi, iemācāmies klausīties, un runāt, uzvesties. Ekspresīvā funkcija – izteikt savas attieksmes pret notiekošu, faktiem. Un tā no dienas uz dienu mēs dzīvojam, kontaktējamies, attīstāmies, augām kā personības un kā kvalitatīvi darbinieki.

Vērtība – ģimene

Visbeidzot arī ģimene. Ģimene ir pati svarīgākā vērtība manā uzskatā un dzīvē. Manā ģimenē valda patiesa mīlestība, rūpes vienam par otru, atbalsts, kādu neviens cits cilvēks nevarētu sniegt. Es vienmēr zināšu un apzinos, ka pie ģimenes es varu vērsties ar jebkāda veida jautājumu un man vienmēr tiks sniegta atbilde, kas man ir jāņem kā pirmā, jo zināšu, ka tā ir vislabākā, patiesākā un tāda, kas nākusi no sirds. Kā nekā ģimene ir tā, kas man vienmēr vēlēs pašu labāko un pateiks to, ko, iespējams, citi cilvēki noklusēs. Ģimene ir tā, kas man atnes vislielāko laimi. Tā ir kā maza laimes pasaulīte lielajā. Katrā ģimenē ir sava veida grūtības, pārdzīvojumi, kuriem jāiet cauri un jātiek pāri, taču visas savas dzīves laikā es esmu nonākusi pie tā, ka, lai arī kam būtu jāiet cauri, man ģimene nesīs vislielāko prieku, laimi un atbalstu. Un, lai arī cik es kādreiz būtu sadusmojusies par lietām, kuras neesmu dabūjusi, par sīkumiem, no kuriem uzpūšu ziloni, vienmēr kopšu šo vērtību, ko sauc par ģimeni. Man tāda ir tikai viena, pati labākā un mīļākā pasaulē.

Par savu vērtību pasauli varētu izteikties vēl daudz un dikti, taču galvenais, ko vēlos teikt ir tas, ka vērtības ir patiesas lietas, kuras tu kop, rūpējies un saņem to pašu pretī. Un tā nav manta, kuru tev katru gadu atnes Ziemassvētku vecītis, jo tās ir lietas, kuras parasti tiek noliktas malā pēc mēneša, gada, tas nav svarīgi. Patiesas vērtības ir tās, par kurām tu rūpējies visu laiku un tās, kuras ir ar tevi visu laiku. Katram dzīvē būtu jāpārdomā un jāizvērtē sava vērtību pasaule un jāizvērtē savas dzīves jēga, jo uzskatu, ka tikai tā var dzīvē doties uz priekšu un augt.