Vispirms gribu minēt, ka kulturoloģija kā priekšmets, kuru mācījos divus gadus, atvēra man jaunu pasauli. Esmu vienmēr bijusi ieinteresēta antīkajā kultūrā, māksliniekos (no viduslaikiem līdz pat mūsdienām). Mācīšanās un izzināšanas process bija ļoti aizraujošs! Ko es uzzināju šo gadu laikā? Es izskatīšu trīs argumentus iztirzājumā: 1. Kā uz mani attiecas kultūras parādības (garīga kultūra, materiālā kultūra un kultūras institūcijas); 2. Kā mani ietekmēja glezniecība Latvijā 19./20.gs. mijā. 3. Ko manā dzīvē izmainīja mītiskā domāšana.

Kā uz mani attiecas kultūras parādības? Ejot atkal caur un cauri šai tēmai es atsaucu atmiņā to, kā mācījos un lasīju pirmo reizi. Atsaucu atmiņā savas toreizējās pārdomas. Piemēram garīgā kultūra nav, kā iesākumā šķita, ka tās ir tikai par rituāliem un Dievu. Tā ir par mūsu, cilvēku, uzskatiem, idejām, nostāstiem, tradīcijām. Pēc šīs tēmas es izlasīju vairākas nostāstu gāmatas par Kurzemes mežiem un vilkačiem, izlasīju vairākas latviešu lugas un noveles (tādas kā „Raudupiete”, „Vilkaču mantiniece”, „Salna pavasarī”, Anšlava Eglīša grāmatu „Vai te var dabūt alu?” u.c.), tagad tie ir vieni no maniem mīļākajiem žanriem. Jo iepriekš nekad nebiju interesējusies par latviešu literatūru. Materiālā kultūra man vijas kopā ar glezniecību. Kultūras institūcijas, kā ar latviešu literatūru, tā arī ar latviešu filmām, dažas pārskatīju ar pavisam jaunu skatījumu un pārdomām, dažas skatījos no jauna („Limuzīns Jāņu nakts krāsā”, „Salna pavasarī”, vēl salīdzinoši jauns seriāls „Sarkanais mežš” un jaunās filmas „Dvēseļu putenis” un „Piļsāta pi upis” u.c.). Nopietnāk sāku uztvert arī teātra izrādes, kā arī vairākas biju apmeklējusi 2019.gadā. Pēc šīs tēmas latviešu literatūru, filmas un teātrus sāku uztvert nopietnāk, sāku tajās vairāk iedziļināties, analizēt un veikt pārdomas, savelkot paralēles.