Radikālās Sabiedrības glābšanas komitejas, kura tika sasaukta 1793. gadā, lai mobilizētu pretestību kontrrevolūcionāriem, un jakobīņu līdera Robespjēra īstenotā politika tika iesaukta par Terora gadiem, jo norisinājās asiņainas cīņas starp savstarpēji atšķirīgu ideju pārstāvjiem. Lai cīnītos pret pret-franču koalīciju ārvalstīs, komiteja izvirzīja par mērķi mobilizēt visus iedzīvotājus karam. Masveida iesaiste cīņā pret revolūcijas ienaidniekiem attīstīja frančos spēcīgu nacionālismu, kurš kā ideja vēlāk izplatījās visā Eiropā. Radikālās revolūcijas laikā tika pārveidotas arī kulturālas vērtības. Vērtības kļuva nošķirtākas no baznīcas, racionālākas dažādos dzīves aspektos, ieskaitot mērvienības, kalendāru, iedzīvotāju slāņu savstarpējās attiecības, un nelielā mērā arī sieviešu tiesības. 1974. gadā Sabiedrības glābšanas komiteja zaudēja savu ietekmi, terors bija beidzies, politieslodzītie izlaisti un bēgļi varēja atgriezties mājās. Izpildvara tika nodota piecu cilvēku padomei jeb Direktorijai, ko izveidoja likumdevēja institūcija. 1795. gadā konservatīvās valdības pieņemtā satversme atkal pierādīja turīgāko slāņu privilēģijas, deklarēti tika arī pilsoņu pienākumi. Ilgstošā inflācija un iekšpolitiskās nesaskaņas bija novedušas pie vispārēja izmisuma.
Šajos apstākļos un ar abata Sjejesa palīdzību notika valsts apvērsums un pie varas nonāca Napoleons Bonaparts. No 1799. līdz 1804. gadam Francijas pārvalde virspusēji izskatījās visnotaļ demokrātiska, taču patiesībā vara bija Bonaparta rokās, jo likumdevējam nebija teikšanas pār likumu ierosināšanu vai apspriešanu, un padome darbojās tikai kā viņa likumu sastādītājs. 1804. gadā viņš sevi kronēja par imperatoru Napoleonu I. Viņam izdevās sakārtot taisnīgāku nodokļu sistēmu, saplānot valsts izdevumus un parādu atmaksu, kā arī ierobežot inflāciju. Bonaparts apvienoja Francijas valsti ar katoļu baznīcu, noslēdzot konkordātu ar pāvestu. Vara atkal tika centralizēta Parīzē. Veiksmīgas reformas tika ieviestas arī izglītībā un tieslietās, sastādīts apjomīgs likumu kodekss. 18. un 19. gadsimta mijā Francija karoja ar teju visām Eiropas lielvalstīm un ieņēma plašas teritorijas. Tajās tika īstenota franču revolūcija, organizēta jauna pārvaldes sistēma, kuras centrālie mērķi bija modernizācija un vienlīdzības principu ievērošana. Jaunais likumu kodekss, birokrātija, policijas un izglītības sistēma Beļģijā, Nīderlandē un vairākās vācu zemēs saglabājās visu 19. gadsimtu. Tomēr pēc smagās izgāšanās karagājienā pret Krieviju, kurā frančus uzveica bargā ziema, bija pārtraukta spožā militāro uzvaru sērija un arī citi Francijas ienaidnieki sāka cerīgi skatīties uz iespējām atriebties. 1813. gadā pārējo Eiropas lielvalstu alianse – Britānija, Prūsija, Krievija un Austrija sagrāva Francijas karaspēku, atbrīvoja ieņemtās teritorijas un Bonapartu nosūtīja trimdā. 1815. gadā Napoleons bija atgriezies Francijā un uzsācis karagājienu uz Nīderlandi, bet kaujā pie Vaterlo 18. jūnijā sabiedroto spēki viņu sakāva uz visiem laikiem. Vīnes kongresā Eiropas līderi lēma par to robežu atjaunošanu, kādas pastāvēja pirms 1789. gada, un monarhiju atjaunošanu. Pēc Vīnes kongresa izveidojusies valstu sistēma un varas līdzsvarošanās turpinājās vēl līdz 1. pasaules karam.