Category: Vēsture

Pektorālis – seno ēģiptiešu rotaslieta

Senie ēģiptieši ļoti novērtēja personīgo rotājumu, un rotaslietas nēsāja gan visu sociālo klašu vīrieši, gan sievietes. Senās Ēģiptes laikā radās daudzi galvenie rotaslietu veidi – kaklarotas, gredzeni, auskari, rokassprādzes, pat saderināšanās gredzeni. Juvelierizstrādājumos attēloja dažādus dievu un dieviešu tēlus, hieroglifiskos simbolus, putnus, dzīvniekus un kukaiņus. Rotaslietas ieņēma galveno vietu tērpa koptēla izteiksmīguma radīšanai, kontrastu principa uzsvēršanā, hierarhijas kārtu apzīmēšanā un nozīmīgo simbolisko atveidu atspoguļošanā.

Juvelierizstrādājumi Senajā Ēģiptē kalpoja vairākiem mērķiem, ne tikai kā acīmredzams rotājums. Tam bieži bija reliģiska nozīme, vai tas kalpoja kā aizsargājošs amulets, vai daļa no valdnieka vai augstākā ierēdņa regālijām. Kungu un dievu statuetes izgreznoja ar dārgiem dārgakmeņiem, un mirušie tika izvadīti uz pēcnāves dzīvi ornamentēti ar dārglietām, kas simbolizēja dzīvību. Rotaslietās ietvēra simbolus, kas sniegtu valkātājam, dzīvam vai mirušam aizsardzību un labklājību. Daudzas rotas bija kā amuletus, kas tika paredzēts, lai atvairītu ļauno aci un aizsargātu valkātāju no ļaunuma spēkiem.

Pektorālis ir rotaslieta Senajā Ēģiptē, liela un izstrādāta rotaslieta, ko nēsā uz krūtīm kā kaklarotu un arī kā piespraudi. . Pektorāļi bija iekārti ķēdēs un tie karājās pāri krūtīm. Veidoti no zelta un vara, un izdekorēti ar dažādiem simboliem ar iestrādātiem dārgakmeņiem un stiklu. Tos galvenokārt nēsāja bagātāki cilvēki un faraons. Tie tika nēsāti kā aizsargājoši amuleti, bieži vien dekorēti ar reliģiskām ainām. Šāda veida kaklarotas bieži tika atrastas Ēģiptiešu drupās un kapenēs.

Darba mērķis ir izpētīt Senās Ēģipte faraonu rotu- pektorāli, kādas vēl rotaslietas nēsāja valdnieki, kāda ir tā simboliskā funkcija, dizaina iezīmes, kā arī uzzināt kādi bija tā materiāli.

Kas raksturīgs seno romiešu ēdienkartei?

Zemākās kārtas katoļi jeb plebeji brokastīs ēd ap 11:00 un spēj atļauties tikai maizi- sausu, izmērcētu ūdenī vai vīnā. Dažkārt uz maizes viņi uzliek olīvas, rozīnes vai sieru. Atsevišķos gadījumos viņi ēd salātus, augļus, riekstus un aukstu gaļu. Kopumā plebeju brokastis skaitās auksta barība, kas palikusi pāri no iepriekšējā vakara. Patricieši jeb aristokrāti, ceļoties ar rītausmu dodas baudīt pilnvērtīgas brokastis ar svaigu gaļu, zivīm, augļiem, dārzeņiem un medu.

Ieskats vēsturē pateicoties konditorejai “Kūkas Gardas”, kas piedāvā dažādas tortes uz pasūtījuma.

Pēc brokastīm vergi novāc galdu un notīra saimniekiem pirkstus. Kad pienāk pusdienlaiks plebeji pārtiek no tā, ko spēj atļauties, vairākuma gadījumos tās ir auzu pārslas ar augļiem, taču svētku dienās viņi uz galda liek svaigu gaļu, zivis un vīnu. Atšķirībā no plebejiem, aristokrātu brokastis ir daudz sarežģītākas- vīriešiem ir ļoti pieklājīgas pusdienas, bet sievietes un bērni pusdieno atsevišķi no viņiem. Gan vīrieši, gan sievietes pusdienās patērē daudz vīna. Vīrieša pusdienas ieilgst vairākas stundas, jo kā mums sievietēm tas labi zināms, ne reti vien viņus izklaidē dejotājas vai arī viņi vienkārši spēlē spēles un dzied ( kaut gan esmu dzirdējusi, ka viņi mēdz šīs izpriecas savienot).

Pirms apsēšanās pie galda ir svarīgi klusām ieņemt savas vietas, sievietei un bērniem ir jāsēž uz krēsliem, bet vīram ir jāapsēžas uz gultas ( tas neattiecas uz aristokrātu pusdienām, kad ģimene mielojas atsevišķi). Neatkarīgi no tā vai maltītes laikā būs nepieciešamība pēc karotēm, tām vienmēr jābūt galdā.

Kā jau tas ir daudzkārt pierādīts, mums ir ļoti svarīgs telpas- triclinio- iekārtojums, kurā mēs brokastojam un pusdienojam. Triclinio ir svarīgākā telpa mūsu mājās, tādēļ jo vairāk tur ir rotu, jo omulīgāk, patiesībā, mēs jūtamies. Turīgākajās ģimenēs šajās istabās netrūkst nedz marmora, nedz interesantas mozaīkas, nedz freskas, strūklakas un tāfelītes ar ziedu ornamentiem, darinātiem no sudraba.

Franču revolūcija. Ko no tās mācīties?

Radikālās Sabiedrības glābšanas komitejas, kura tika sasaukta 1793. gadā, lai mobilizētu pretestību kontrrevolūcionāriem, un jakobīņu līdera Robespjēra īstenotā politika tika iesaukta par Terora gadiem, jo norisinājās asiņainas cīņas starp savstarpēji atšķirīgu ideju pārstāvjiem. Lai cīnītos pret pret-franču koalīciju ārvalstīs, komiteja izvirzīja par mērķi mobilizēt visus iedzīvotājus karam. Masveida iesaiste cīņā pret revolūcijas ienaidniekiem attīstīja frančos spēcīgu nacionālismu, kurš kā ideja vēlāk izplatījās visā Eiropā. Radikālās revolūcijas laikā tika pārveidotas arī kulturālas vērtības. Vērtības kļuva nošķirtākas no baznīcas, racionālākas dažādos dzīves aspektos, ieskaitot mērvienības, kalendāru, iedzīvotāju slāņu savstarpējās attiecības, un nelielā mērā arī sieviešu tiesības. 1974. gadā Sabiedrības glābšanas komiteja zaudēja savu ietekmi, terors bija beidzies, politieslodzītie izlaisti un bēgļi varēja atgriezties mājās. Izpildvara tika nodota piecu cilvēku padomei jeb Direktorijai, ko izveidoja likumdevēja institūcija. 1795. gadā konservatīvās valdības pieņemtā satversme atkal pierādīja turīgāko slāņu privilēģijas, deklarēti tika arī pilsoņu pienākumi. Ilgstošā inflācija un iekšpolitiskās nesaskaņas bija novedušas pie vispārēja izmisuma.

Šajos apstākļos un ar abata Sjejesa palīdzību notika valsts apvērsums un pie varas nonāca Napoleons Bonaparts. No 1799. līdz 1804. gadam Francijas pārvalde virspusēji izskatījās visnotaļ demokrātiska, taču patiesībā vara bija Bonaparta rokās, jo likumdevējam nebija teikšanas pār likumu ierosināšanu vai apspriešanu, un padome darbojās tikai kā viņa likumu sastādītājs. 1804. gadā viņš sevi kronēja par imperatoru Napoleonu I. Viņam izdevās sakārtot taisnīgāku nodokļu sistēmu, saplānot valsts izdevumus un parādu atmaksu, kā arī ierobežot inflāciju. Bonaparts apvienoja Francijas valsti ar katoļu baznīcu, noslēdzot konkordātu ar pāvestu. Vara atkal tika centralizēta Parīzē. Veiksmīgas reformas tika ieviestas arī izglītībā un tieslietās, sastādīts apjomīgs likumu kodekss. 18. un 19. gadsimta mijā Francija karoja ar teju visām Eiropas lielvalstīm un ieņēma plašas teritorijas. Tajās tika īstenota franču revolūcija, organizēta jauna pārvaldes sistēma, kuras centrālie mērķi bija modernizācija un vienlīdzības principu ievērošana. Jaunais likumu kodekss, birokrātija, policijas un izglītības sistēma Beļģijā, Nīderlandē un vairākās vācu zemēs saglabājās visu 19. gadsimtu. Tomēr pēc smagās izgāšanās karagājienā pret Krieviju, kurā frančus uzveica bargā ziema, bija pārtraukta spožā militāro uzvaru sērija un arī citi Francijas ienaidnieki sāka cerīgi skatīties uz iespējām atriebties. 1813. gadā pārējo Eiropas lielvalstu alianse – Britānija, Prūsija, Krievija un Austrija sagrāva Francijas karaspēku, atbrīvoja ieņemtās teritorijas un Bonapartu nosūtīja trimdā. 1815. gadā Napoleons bija atgriezies Francijā un uzsācis karagājienu uz Nīderlandi, bet kaujā pie Vaterlo 18. jūnijā sabiedroto spēki viņu sakāva uz visiem laikiem. Vīnes kongresā Eiropas līderi lēma par to robežu atjaunošanu, kādas pastāvēja pirms 1789. gada, un monarhiju atjaunošanu. Pēc Vīnes kongresa izveidojusies valstu sistēma un varas līdzsvarošanās turpinājās vēl līdz 1. pasaules karam.

Lūpu palielināšanas vēsture

Lūpu palielināšana ir mūsdienīga procedūra, kas šobrīd pasaulē varētu pat tikt uzskatīta par populārāko kosmētisko injekciju pasaulē. Taču tā nav bijis vienmēr. Laika gaitā mode uz dažādām lūpu formām bija pavisam dažāda. Kā vairāku gadsimtu laikā mainījās uzskati par skaistām lūpām un lūpu plielināšanu, varat atrast šajā bloga rakstā.

Senajā Grieķijā par lūpu skaistuma etalonu tika uzskatīta maza mute ar pilnīgām lūpām. Augšējai lūpai pēc savas formas bija jāatgādina nelielu pusaplīti. Aptuveni tajā pašā laikā Senajā Ēģiptē modē bija ļoti tumšas lūpas. Lai panāktu tumšu lūpu efektu, sievietes nereti upurēja savu veselību, jo tā laika lūpu krāsās bija tādi indīgi piemaisījumi kā broms vai dzelzs oksīds. Lūpu krāsu sastāvā ietilpa arī zivju zvīņas. Tādā veidā piešķirot lūpu krāsai papildus spīdumu. Citas tautas lūpu krāsām mēdza pievienot samalti ķieģeli, bietes vai dažādas ogas. Tas padarīja lūpu krāsu sārtu un krāsainu.

Viduslaikos pilnīgas lūpas galīgi nebija modē. Skaistas lūpas skaitījās plānas un cieši saspiestas lūpas. Lūpām bija jāatgādina gandrīz neredzamu šauru līniju. Tā laika aristokrātiskais bālums attiecās arī uz lūpām. Tās nedrīkstēja būt spilgtas un sārtas. Daudzos vēstures avotos minēts, ka sārtas lūpas bija tikai raganām, un tās, savukārt, tika dedzinātas uz sārta.

Renesanses laiku var uzskatīt arī par lūpu krāsas atmodas laiku. Ludviga XVI galmā lūpu krāsas lietoja ne tikai sievietes, bet arī vīrieši. Tie mēdza piekrāsot lūpas, lai to kontūra nepazūd aiz bārdas un ūsu matiem.

20. – 40. gados populāras bija mazas un pilnīgas lūpas. Tās nekrāsoja līdz galam, bet akcentēja pašu lūpu vidusdaļu. Tādā veidā tika radīts mazu, bet “pufīgu” lūpu efekts.

50. – 70. gados jau radās tādi lūpu skaistuma standarti, pie kuriem mēs esam pieraduši šobrīd. Pateicoties Merilinai Monto populāras kļuva pilnīgas un apjomīgas lūpas un spilgti sarkana lūpu krāsa. Tā tas turpinās līdz 90. gadiem.

90. gados modē ienāk krāsas. Un tas ir attiecināms arī uz lūpu krāsām. Tās paliek spilgtas un krāsainas. Violetas, rozā un pat oranžas!

2000. gadi. Šajos gados īpaši populāras kļūst dabīgās lūpas. Taču to var teikt tikai par krāsu dažādību, jo kodē joprojām ir apjomīgas lūpas, bet “nude” toņos. Tieši šajā laika posmā tik populāra kļūst lūpu palielināšana.

2020. gadā lūpu palielināšana joprojām ir populārākā kosmētiskā procedūra pasaulē. Taču pateicoties mūsdienu tehnoloģijām un dažādiem materiāliem, šobrīd tā ir maksimāli droša un efektīva. Jebkura sieviete var tikt pie pufīgām lūpām pāris mīnušu laikā. Un tas ir lieliski!

Konfūcija bērnība

Konfūcijs dzimis 551.gadā p.m.ē. jeb Lu valdnieka Sjanguna divdesmit otrajā valdīšanas gadā. Citos avotos minēts arī 552.gads p.m.ē., bet tradicionāli par dzimšanas gadu tiek uzskatīts 551.g.p.m.ē , jo pēc ķīniešu tradicionālās sistēmas par ciklisku laika modeli, viņš ir dzimis suņa zīmes gadā, kas arī atspoguļojas izteicienos Konfūcija biogrāfiskajā grāmatā, kuru sarakstījis Sima Cjaņs, kur Konfūcijs par īstu novērojumu esot pieņēmis, ka nožēlojamā izskatā atgādinot klaiņojošu suni. Šī šķietami nelielā pazīme arī liek pieņemt 551.gadu p.m.ē. par viņa dzimšanas gadu. Konfūcijs audzis Lu valsts Čanliņas apriņķa Dzou ciematā, kas mūsdienās atrodas Šanduņas pussalā. Viņa vectēvs pārvācies no Song un Lu , netālu no pašreizējās Kufu pilsētas Šandongas dienvidaustrumos, kur viņa ģimene esot kļuvusi nabadzīga.

Viņa tēvs bija Šuljans Hē (Sju He)- viszemākā ranga aristokrāts, kurš piederēja daifu kārtai. Kādreiz tā esot bijusi slavena, bet tobrīd gandrīz izputējusi , kurai nebija ne ietekmes politikā, ne zemes īpašumu. Tēvs esot bijis karavīrs , vadījis Lu armiju 563. un 556.gadā p.m.ē. kurš guvis slavu pēc centieniem atvairīt uzbrukumu Bajan valsts galvaspilsētai, izrādot drosmi un pret pilsētas iedzīvotāju gribu aizverot pilsētas vārtus. Pēc militārās karjeras beigām, Šuljans Hē atgriezās dzimtenē. Viņam bija 9 meitas no sievas. Lai iegūtu dēlu, viņš paņēma konkubīni (legālu mīļāko), taču dēls viņiem piedzima klibs. Vēlāk Šuljans Hē vienojās laulībā ar ievērojamas Yan dzimtas visjaunāko meitu- 20 gadus veco Yan Zhizai , kura viņam pēc pāris gadiem dāvāja pilnvērtīgu mantinieku.

Vārds “Confucius” ir pārveidots uz latīņu valodu no mandarīnu valodas vārda “Kǒng Fūzǐ(tulkojumā “viedais kungs”). Šī latīņu valodas vārda forma tika radīta 16.gadsmita beigās, kad Jezurītu misionāri bija Ķīnā. Konfūcija uzvārds “Kǒng” apzīmē pateikšanos par lūgšanām, bet viņa vārds “Qiu”, simbolizē svēto kalnu, kuru sauc par Ni ( Niqiushan), uz kuru devās Konfūcija vecāki, lai lūgtos par dēlu. Vēl viņam pēc pilngadības sasniegšanas tika dots vārds, ar kuru viņš būtu zināms sabiedrībā “Zhòngní”, kuru piešķir otram vecākajam dēlam ģimenē. Tā kā viņam bija gados vecāks pusbrālis, viņa vārds bija Kong Zhongni. Lai gan uz mūžiem viņš būs zināms ar vārdu Konfūcijs.